Vēstule no Gerdas
Sveiciens visiem, kam rūp mans liktenis!
Ir pagājis nedaudz vairāk kā gads, kopš dzīvoju šajā ģimenē. Toreiz, lepni iebraucot lielajā, zaļajā pagalmā biju nobijusies no plašuma un brīvības, bet mani divkāji tik priecīgi bužināja mani un iedrošināja doties pētīt pagalmu.
Sākums mums visiem bija grūts un izaicinājumiem bagāts, bet viņi mani iedrošināja pētīt, mudināja uzticēties un katru dienu caur saviem darbiem rādīja man, cik gaidīta un mīlēta esmu.
Mani ved pastaigās uz jūru vai mežu KATRU DIENU.
Esmu iemācījusies skriet blakus, kad ģimenes divkājis brauc ar riteni, man ir milzum daudz mantiņu, dažas esmu aprakusi nebaltām dienām. Mamma saka, ka tāds esot mans ieradums no vecajiem laikiem.
Man ir ļauts gulēt kur vien vēlos, tāpēc dažkārt nedaudz pakaitinu savus cilvēkus un noguļos tieši pa vidu durvīm, lai viņiem būtu jākāpj man pāri.
Es rūpējos par fiziskajām aktivitātēm ģimenē. Uzturu viņus formā. Man ir zirgs. Tas gan tagad ir tāds pusjucis, trīsreiz lāpīts un šobrīd izskatās zaudējis lielu daļu ķermeņa masas, bet tā ir mana stresa bumbiņa! Kad esmu pārāk priecīga, nu tik ļoti, ka nāk tas prieks pa visiem galiem ārā, es ņemu zobos savu zirgu un rādu visiem, cik esmu apzinīga.
Dažkārt nenovaldos un lecu ar visu zirgu savam cilvēkam virsū, cerībā ielekt klēpī. Dažkārt sanāk. Es māku augstu lekt.
Man pat ir brālis.
Negaidīju, ka man būs jāpacieš šis spalvu kamols, bet es redzu, ka arī viņš padara šos cilvēkus laimīgākus, tāpēc vēl neesmu viņu apēdusi. Citus gan es apēstu, jo šī ir mana teritorija un es cītīgi sargāju.
Dzenos pakaļ mašīnām, kas brauc gar ielas malu, man tur pat tāda smilšu taka izveidojusies, pavadu aizdomīgus cilvēkus ar dobju rējienu. Cilvēki atzinīgi novērtē manu balsi, tāpēc nekautrējos to ik pa laikam parādīt.
Man vēl jo projām ir bail no skaļiem trokšņiem – pērkona vai salūta – tad es slēpjos kamīnā vai pagrabā. Ilgi maniem cilvēkiem nācās dot savu mīlestību un uzmundrinājumu, lai es nebaidītos kāpt mašīnā. Sākumā man šķita, ka viņi grib mani vest atpakaļ. Izrādās, mēs tikai braucām uz jūru.
Lēnām pieradu, ka mašīna nav drauds. Māku pieklājīgi sagaidīt un pavadīt mašīnu, arī ja mani neņem līdzi.
Mamma saka, ka mīlestība dziedē visas brūces.
Man bija diezgan daudz brūču, kad ierados šeit, bet tās redzamās sadzija visātrāk. To, cik daudz brūču ir manā sirsniņā, nezinu pat es, bet es jūtu, ka mana sirsniņa dzīst ar katru dienu, ko pavadu šeit – iespiesta mīlestības sendvičā, guļot starp mammu un tēti, dodoties garajās pastaigās un lasot citu suņu vēstules vai vienkārši skrienot pa paglamu, jūtoties piederīga, derīga, mīlēta, vajadzīga.
Cilvēkam vajag suni un sunim vajag savu cilvēku, vai ideālā gadījumā, savu ģimeni. Paldies Ulubeles sargeņģeļiem par rūpēm un glāstiem, ko sniedzāt, paldies, ka palīdzējāt manai ģimenei mani atrast un, paldies, ka palīdzat arī citiem maniem brāļiem un māsām.
Lai katrs dzīvnieciņš atrod savu ģimeni!
Pateicībā un priekā, ar drošu skatu nākotnē,
Gerda